Kā hroniska elpošana caur mutes dobumu ietekmē zobu un mutes dobuma veselību?
Cilvēki, kuri elpo ikdienā lielākoties caur muti, nevis caur degunu, tiek saukti par "hroniskiem mutes elpotājiem". Tie ikdienā muti tur pusatvērtu, un bieži vien guļ naktīs, elpojot caur mutes dobumu, nevis degunu.
Tas var ietekmēt cilvēka dentofaciālo struktūru jeb, vienkāršā valodā sakot, galvas kausa, žokļu kaulu, zobu, sakodiena un kopējā profila attīstību.
Mutes elpošana var ietekmēt gan smaganu veselību, gan runas funkciju.
Mutes elpošanu var izraisīt dažādi faktori. Lielākoties, gan bērni, gan arī pieaugušie sāk elpot caur degunu sašaurinātas deguna ejas dēļ, dēļ palielinātiem adenoīdiem vai arī tādēļ, ka ir novirzīta deguna starpsiena.
Kad mutes elpošana kļust par ikdienu un tas kļūst par nepatīkamu ieradumu un dzīves sastāvdaļu. Tad, pat pēc adenoīdu izoperēšanas, cilvēks turpina elpot caur degunu. Tas pastāvīgi ietekmē dentofaciālo (mutes, sejas- žokļu) attīstību.
Ietekme uz sejas formas attīstību
Bērniem , kuriem piemīt hroniska „mutes elpošana”, ir hipertrofēti jeb palielināt limfoīdie audi. Tas, savukārt, noved pie palielinātas sejas vertikālās augšanas. Tas nozīmē, ka seja var būt pagarināta, šaura ar šauru degunu, tā eju. Šādu seju sauc par „Adenoīdu seju”.
Ietekme uz alveolāra jeb zobu loku, zobu attīstību
Parasti „mutes elpotājiem” ir smaganu smaids, jeb smaidot mēs redzam augšžokļa smaganas, ko parasti aizsedz augšlūpa. Ir novērojams „vaļējs sakodiens”, kad sānu zobi saskaras savā starpā, bet priekšējie zobi, aizverot muti, nepārklāj apakšžokļa priekšējo zobu šķautnes vai augšējie un apakšējie priekšzobi vispār nesaskaras.
Regulāri elpojot caur muti, mēle tiek pozicionēta mutes dobuma mugurpusē, veidojot gaisa spiediena plūsmas ceļu, kas veido disbalansu un nepietiekamību, kuras rezultātā augšžoklis sašaurinās un var izveidoties sānu zobu „krusta sakodiens”.
Ietekme uz kariesa veidošanos
Tā kā mutes dobums tiek turēts vaļā, tas pastiprina sausuma sajūtu mutē, jo siekalu dziedzeri nespēj pietiekamā daudzumā producēt siekalas, kas mitrina mutes dobumu, dabīgi apskalo zobus un aplikumu, tādējādi arī daļēji piedaloties remineralizācijas procesā. Tas viss hroniskas „mutes elpošanas” rezultātā tiek apstādināts un ir novērojams kariess, kas īpaši izpaužas augšējo priekšējo zobu rajonā.
Ietekme uz lūpām
Hroniskiem „mutes elpotājiem”, mute (tā kā tā tiek turēta lielākoties vaļā) kļūst ļenganāka un īsāka, tādējādi, bieži vien šiem pacientiem novērojams tā sauktais „smaganu smaids”. Tas izpaužas sekojoši: pacientam smaidot, augšējā lūpa nepārsedz augšžokļa priekšzobus. Turpretī, apakšlūpa ir izteikti masīvāka un it kā pavirzīta uz priekšu.
Ietekme uz smaganām mutes dobumā
Parasti, hroniskiem „mutes elptājiem” ir iekaisušas un asiņojošas smaganas, ko sauc par „mutes elpotāju gingivītu”.
Visvairāk tiek ietekmēti augšokļs smaganu audi. Gaisa spēka ietekmē, smaganas klūst pelielinātas, piebriedušas jeb hiperplastiskas, tās ir sausas, sarkanīgas un asiņojošas. Siekalu fizioloģiskā apskalošana augšžokļa priekšējo zobu rajonā tiek traucēta, tādejādi uz augšžokļa priekšējo zobu rajona uzkrājas aplikums. Tas izraisa smaganu asiņošanu, inteproksimālajos augšžokļa priekšējo zobu rajonos (starp zoba kontaktos), kur smaganas ir „palielinātas”. Šos rajonus pacienti nespēj kārtīgi iztīrīt, dēļ jutīguma parasti nelieto zobu diegu, tādējādi ar laiku var veidoties smaganu kabatas, kauls var iekaist un var notikst tā horizontāla atkāpšanās. Tas notiek pamazām - vairāku gadu laikā, tādēļ tiek riskēts zobus ar laiku zaudēt.
Hronisku „mutes dobuma eplošanu” būtu vēlams novērst savlaicīgi. Ja pacientam ir grūti elpot caur muti, savlaicīgi būtu jaaiziet pie LOR (ausu, kakla deguna ārsta), kas veiks nepieciešamos izmeklējumus, lai konstatētu, kāpēc elpošana caur degunu pacientam ir apgrūtināta.
Runas veidošanas grūtības
Hroniskiem „mutes dobuma elpotājiem”, novēro runai „nazālu-deguna pieskaņu”.
To var novērst, ja novērsta tiek deguna eju obstrukcija jeb sašaurināšanās.
Cita veida ietekme
Mutes elpotājiem tiek novēroti neizteiksmīgāki sejas panti. Sejas muskuļu aktivitāte atšķiras „elptājiem caur degunu” un „elpotājiem caur mutes dobumu”.
Hroniskiem „mutes dobuma elpotājiem”, novēro biežāku ausu iekaisumu.
Secinājumā, vēlos piebilst, ka sākot ar mazuļa pirmajām gaitām, kad mēs izzinām apkārtējo pasauli un mācāmies tik daudz jauna, būtu vēlams pavērot vai bērnam nav šis ieradums - pārsvarā elpot caur mutīti. Ja tas tā ir, jāmeklē cēlonis - vai tas ir tikai netīkams ieradums un mums jātrenējas ikdienā elpot caur degunu. Ja tas ilglaicīgi neizdodas, būtu jāgriežas pie LOR ( ausa, kakla, deguna ārsta), lai novērstu tālāk esošās sekas.
Pieaugušajiem pacientiem, kuriem ir novērojama hroniska „mutes dobuma elpošana”, būtu jāpievērš lielāka uzmanība mutes dobuma kopšanai un ikgadējam higiēnista apmeklējumam.
